Tātad, pirms kāda laiciņa saņēmu ielūgumu ierasties uz drauga kāzām, kā pirmā doma prātā ienāca – ko tad lai dāvina, tomēr laiks bija pietiekoši daudz, tādēļ doma par tūlītēju skriešanu “izķemmēt veikalus” neguva diezcik lielu atbalstu un kā jau vienmēr, atcerējos par to vien pēdējā brīdī. Tad nu tā – divas dienas pirms kāzām atcerējos par kāzu dāvanas esamību (drīzāk teikt – neesamību), tagad patiešām bija pienācis pēdējais brīdis, kad sākt domāt ko tad lai tādu jauku uzdāvinu. Doma par segu un/vai servīžu komplektu tika atmesta jau sākumā, jo negribējās būt vienam no.. kuri dāvina ko tamlīdzīgu, tāpat diezgan ātri atmetu domu par pannu/katlu komplektu, jo tas tomēr manā izpratnē ir “nothing special”, kā teiktu pats Atis. Vēl jau, protams, varētu dāvināt naudu, tomēr arī šī doma nelikās sevišķi pievilcīga, jo tādu dāvinātāju būs pietiekoši daudz un mana dāvana nepaliks atmiņā, kā kautkas īpašs, tādēļ arī šī doma tika atmesta reizē ar servīžu un segu komplektu dāvināšanu. Kautkurā mirklī manā prātā pavīdēja doma par SPA centra apmeklējuma ielūgumu, vai kautko interesantu, kas būtu saistīts ar aktīvo atpūtu, piemēram, braucienu ar bagijiem vai lekšanu ar gumijām, tomēr tas taču nav nekas paliekošs, vai ne? Vēlme atrast kautko oriģinālu un paliekošu bija pārāk liela, jo izstaigājos pirmos lielos veikalus, neatradu neko tādu, kas būtu piesaistījis manu uzmanību ilgāk par pāris sekundēm, ja vien neatskaita tīģera rotaļlietu, kurai pieskaroties tīģeris sāk velties un smieties. Jautri un oriģināli, bet neder kā kāzu dāvana, vismaz manā izpratnē. Tad nu tā – pirmajā dienā bija izčekota daļa veikalu no Juglas līdz centram, nākošajai dienai atstājot galvaspilsētas centra veikalu izpēti, jo nāca jau vakars un vēl pie tam tikko biju savā īpašumā ieguvis nelielu, skaļi ņaudošu objektu, kuru nācās vest pāri pus Rīgai, lai atgādātu uz savu mājvietu. Lieta tāda, ka man palūdza aiztransportēt mazu kaķēnu no Rīgas uz Latgales tālāko galu (Daugavpils un tās apkaime), un vai tad var atteikt, it sevišķi, ja kaķēns ir jāaizgādā kādai mana vecuma meitenei? Nu nevar taču… (pie tam, meitene arī diezgan jauki izskatījās, papildus stimuls kautko darīt)

Jāsaka gan, ka mazs un skaļi ņaudošs kaķēns patiesībā ir meiteņu magnēts, jo tādu uzmanību, kas tika pievērsta man (atskaitot protams īgnu tantuku un “pacanu” dusmīgos skatienus), gan vienkārši skatoties un smaidot, gan pienākot klāt un sākot runāt, tādu es pat nebiju gaidījis. Vienu lietu gan es izdarīju kā pēdējais muļķis – kad braucu ar mikriņu, virzienā no Vecmīlgrāvja uz centru, priekšā man sēdēja diezgan skaista būtne, kura ar mani pati uzsāka sarunu, tomēr es pat telefonu nepajautāju.. iespējams tas notika tādēļ, ka jau nākamajā pieturā viņa izkāpa, bet vienalga nepamet sajūta, ka viss varēja izvērsties nedaudz savādāk (man par labu, protams). Ko nu vairs par to – kaķēns tika veiksmīgi nogādāts pie manis un nu jau sākās mazā ņaudošā objekta aprūpēšana, jo vienā dienā kaķēns bija gan ticis pie jauna saimnieka (īslaicīgi, kamēr aizgādāšu uz Latgales pusi), gan arī redzējis gandrīz pusi Rīgas. Itkā izmēros neliels, bet rīkle gan skaļa, atliek vien novērst uzmanību kaut uz pāris sekundēm, kad jau kaķēns ļoti skaļā balsī lika man atcerēties par viņa klātesamību. Tad nu tā, īss kopsavilkums – kāzu dāvanu neatradu, man ir iegūts mazs kaķēns un jau nākošajā dienā jāturpina dāvanas meklējumi, šoreiz jau centra apkārtnē.

Šī ir pirmā raksta daļa, kopumā tiek plānotas piecas daļas…

Mans blogs:  http://ivarz.blogs.lv