Tad nu tā – ir pienākusi tā lielā diena, precizējot – tās dienas rīts un man ļoti nāk miegs. Nav jau tā, ka es pa nakti negulēju, bet man gribās, gribās, gribās vēl nedaudz pavāļāties pa gultu. Labi, esmu pamodināts, jāsāk gatavoties lielajam notikumam – nav jau tā, ka precos es, bet nu arī priekš manis pietiekoši spilgts notikums. Ne jau katru dienu kāds draugs/draudzene rīko kāzas. Automašīnas sagatavotas (nomazgātas, sapušķotas), viss pārējais arī izdarīts, tūlīt sāksies pašgatavošanās (es biju domājis to daļu, no drēbju gludināšanas, līdz pat matu ieveidošanas) pasākumam, kura pirmā daļa sāksies pēc ne tik ilga laiciņa. Es zināju, ka esmu kautko aizmirsis – uzvalks ir, krekls ir, viss pārējais arī ir, izņemot kurpes. Ko nu? Labi, ka pirms pāris dienām biju veikalā iegādājies sev jaunas izejamās kurpes (šoreiz ne botas), tikai lieta tāda, ka viņas ir baltas. Nu neko – lai kautkā to pieskaņotu, pievienoju biksēm siksnu baltā krāsā. Tā, paskats man, nu kā lai to labāk pasaka – interesants. Ko nu vairs par to, jādodās ceļā uz pirmo pasākuma norises vietu. Mēģināšu šoreiz neieslīgt detaļās, jo tad man sanāks ļoti garš raksts, tādēļ šis raksts būs kā īss rezumē visam pasākumam.

Ja pareizi atceros, tad to pasākumu, kurā līgavainis ar saviem radiem dodas pie līgavas uz mājām, sauca par līgavas izpirkšanu. Katrā ziņā, lai kā to sauca, bet tas bija diezgan interesants pasākums. Viskautkādi topošā vīra solījumi, vēl dažas atrakcijas un pienācis tas laiks, kad visu acīm paverās arī līgava.

Izlaidīšu to daļu, kā mēs nokļuvām uz nākamo norises vietu. Lūk, kā sauca to ēku, kurā notika sarakstīšanās un neliela ceremonija, patiešām neatceros. Tagad man ir jauns statuss – “haļavnais” fotogrāfs :D , jeb, precizējot, man tika iedota fotokamera, lai es fotografēju visu, kas kustās. Kustās jau daudz kas, bet atmiņas kartes ietilpība nav bezgalīga, lai gan tāpat neizdevās tik daudz attēlus izveidot, lai piebāztu to pilnu. Bija nolīgts arī profesionāls fotogrāfs, bet bilžu taču nekad nevar būt par daudz, vai ne?

Kāzu ceremonija tika aizvadīta, kā jau tai pienākās, ar mūžīgas uzticības un mīlestības solījumiem, ziedu pasniegšanu jaunlaulātajiem un citas tamlīdzīgas lietas. Tātad – ceremonija beigusies, tagad sākās jautrākā daļa – vispirms jau jāpiemin, ka, tā kā man pašlaik nav draudzenes, tad nu ar vēl diviem puišiem nācās izdarīt savdabīgu kastingu, jeb, īsāk sakot – izvēlēties sev pavadoni no tām meitenēm, kuras arī pašlaik vienas pašas. Nu tad tā – izvēles brīdis ir pienācis… labi, izvēles brīdis nepienāca, jo mani jau paspēja kāda izvēlēties. Ir nu gan kastings vai ne? Ja pareizi atceros, tad tā ir tā pati meitene, kurai vedu to kaķēnu (jā, to pašu, kuram tā skaļā rīkle bija). Ko gan citu lai saku – nice.. :)

Vispār, ja kādam interesē manas domas par šīs Latvijas puses meitenēm, tad nu lūdzu – ja Rīgā to ir daudz (īsāk sakot kvantitāte), tad šeit ir nedaudz savādāk – to ir mazāk, bet labi izskatās. Tā, tā, tā – turpinājumā paredzēts jaunlaulāto pirmais kāzu ceļojums (protams, ja es piešķīru pareizu tā nosaukumu), kura laikā jāizpilda dažādas tradīcijas.

Pirmā pieturvieta – tilts! Jaunais vīrs nes savu sievu pāri tiltam… pārnesa. Tomēr tas vēl nav viss, jānosaka, kurš ģimenē būs līderis (kā vēlāk atklāsies, tas būs jānoskaidro vairākas reizes), uzmeistarojot papīra lidmašīnas un metot tās upē. Kurš tad bija līderis pēc pirmā pārbaudījuma? Un kā Jūs domājat? Aha, vīrs tas bija. Turpinājumā nākamā pieturvieta ir viena slavena latgaļu onkuļa (nu nekādīgi nevaru atcerēties viņa vārdu) podnieka studija. Arī šeit tika ievērotas dažādas latgaļu tradīcijas – vispirms jau sasitot māla podu, pēc tam tā vietā izveidojot jaunu, kurā tiek iegravēti jaunlaulāto un visu viesu iniciāļi. Kā jau pienākās, tika ievērotas visvisādas tradīcijas, par kurām es varētu sarakstīt ne vienu vien pagaru stāstu, bet tās aprakstīt nav ne vēlēšanās, ne nepieciešamības. Paliksim pie tā, ka tas viss ilga vairākas stundas, līdz nonācām līdz otrās lielās pasākuma daļas norises vietai – kafejnīcai, kuru iepriekšējā dienā palīdzēju izrotāt. Varēšu aplūkot savu meistardarbu – sapūstos rozā balonus…

1) Baloni nebija izlaiduši gaisu, tātad es kautkam deru
2) Labi gan, ka pirms tam biju uzzinājis, ka kāzu dāvanu pasniedz pēc šī pirmā kāzu ceļojuma, savādāk sanāktu kārtējo reizi izcelties, šoreiz gan ne tik labā nozīmē.

Galds izskatījās ļoti labi – visa kā tik daudz, bet iekšā nelien, pieradis esmu pie Rīgas režīma – daudz dārzeņu un visvisādu veselīgas pārtikas sastāvdaļu, šeit tieku pie savādākas pārtikas un necik daudz sevī neizdodas iedabūt. Vēl viens papildus bonuss – alkohols, kuru arī sevī varu iedabūt ar palielām grūtībām, tas gan tādēļ, ka manā vēderā joprojām turpina sadalīties ēdiens, nekam citam, acīmredzot, vairs nav vietas. Nu labi, esmu samierinājies, kautgan tās laikam ir tikai manas paša iedomas. Ik pa kādām desmit minūtēm vakara vadītāja pāris viesus uzaicināja piedalīties dažādās spēlēs un atrakcijās. Atrakcijas bija daudz un dažādas, tomēr mani neatstāja sajūta, ka tās visjautrākās tika man. Kā, piemēram, olas ripināšana no vienas bikšu staras uz otru, tā tāda komandas spēle, jo to olu taču ripināja meitenes. Vēl bija arī tāda interesanta atrakcija, kurā man rokā jātur balons, kurš jāpiepilda ar gaisu diezgan interesantā veidā – ir tāds paliels pumpis, uz kura jāuzsēžas, lai tas piepildītu balonu ar gaisu.. un tā n-tās reizes, kamēr balons pārsprāgst. Labi gan, ka vismaz to nedarīju es, lai gan interesantās (atgādināja kādu ķermeņa sastāvdaļu, tikai pāris reizes garāku, tfu.. lielāku) formas balons arī izskatījās ļoti labi :D

Protams, bija vēl daudz dažādu atrakciju, kuras gan nepieminēšu, jo savādāk raksts sanāks nu ļoti apjomīgs, kurš tādu savārstījumu vēl gribēs lasīt. Dejošanas pauzes gan bija pamaz…

Man bija savā prātā izdomāts diezgan labs plāns, tas gan jāattiecina uz tām četrām (vai piecām?) mana vecuma meitenēm, kurš starp citu, ja tā var teikt, izgāzās. Es piedzīvoju neveiksmi tādēļ, ka biju iedomājies, ka pēc plkst. 24:00, kad jaunais pāris dodas aizvadīt kāzu nakti, būs, tā saucamais, afterparty. Bet nebija! Nebija, nebija, nebija, nebija…

Nepaguvu vienai (tai, kura visvairāk iepatikās) no tām četrām vai piecām klātesošajām meitenēm pat telefona numuriņu pajautāt, jo pēc plkst. 24:00 kāzu viesi sāka izklīst. Funny, vai ne? Labi, esmu jau samierinājies, jo jādodas uz pagaidu mājvietu izgulēties, rītdien jādodas uz lielo pilsētu, ko sauc par Rīgu.

Šī ir ceturtā raksta daļa, kopumā tiek plānotas piecas daļas…

Mans blogs:  http://ivarz.blogs.lv