Nepietiek jau ar to, ka neesmu tā īsti izgulējies (precīzāk sakot, vispār neesmu gulējis), vēl man jāizdomā, kā, pēc iespējas "klusāk" (ar to es domāju kaķēna skaļo ņaudēšanu, kad viņam kautko sāk gribēties), aizgādāt kaķēnu līdz galapunktam - precizējot, līdz Daugavpilij. Bingo, esmu izdomājis - lai kaķēns sajustos droši un gulētu, viņam jāatrodas manā tuvumā. Domāts, darīts - uzmanīgi ieliku kaķēnu zem virsjakas, kur tas skaisti ieritinājās un aizmiga. Tātad, vismaz uz kautkādu laiku vajadzīgais efekts tika panākts. Pārliecinājos, ka viss nepieciešamais ir paņemts un devos uz tuvējo sabiedriskā transporta pieturu, lai dotos centrālās stacijas virzienā. Neticēsiet, bet līdz pat centrālajai stacijai kaķēns neizdvesa ne skaņu. Vienu gan varu pateikt - rīts bija pietiekoši auksts un ar puspavērtu vējjaku man nekļuva siltāk.

Vilciena biļetes iegādātas, kaķēns joprojām guļ (tas nozīmē, ka mute viņam ir ciet), tālāk dodos iekšā vilciena vagonā. Viss jau itkā sākās itin labi, ja vien kaķēns nebūtu izdomājis, ka viņam pietiek gulēt. Tas, savukārt, nozīmē, ka sākās lielais mjauuuu. Nepietiek jau ar to, ka man visu laiku jāapčubina kaķēns, vēl, protams, pretējā sēdvietā ir jāiesēžas cilvēkam, kurš izdomājis vilcienā pavizināt arī savu labradora tipa suni. Aj kā tas nemīlīgais suns skatījās uz kaķēnu, kad tas sāka paskatīties, kas notiek vilciena vagonā, izbāžot galvu no jakas. Vienīgais pozitīvais moments bija tajā, ka kaķēns nekad nebija ticies klātienē ar suni un neuzskatīja to par draudu sev, vismaz izpalika šņākšana un vēl skaļāka maurošana. Panākums - esmu spējis nomierināt kaķēnu, kurš atkal nolēmis pagulēt. Man jau arī nāk miegs, bet vai kādu tas uztrauc? Man tā mazā radība jāaizgādā uz galapunktu vienā gabalā, kas nozīmē - nekādas gulēšanas man! Kautkurā mirklī man sagribējās, lai šādu pašu ceļojumu (ar kaķēnu vilcienā) izmēģina tas cilvēks, kurš man uzgrūda šo pasākumu, bet man šis kaķēns jau paspēja iepatikties, tā kā šī doma atkrita diezgan ātri.

Ir!!! Esmu veiksmīgi nonācis galapunktā, beidzot varēšu ievērtēt vienu no Latvijas lielākajām pilsētām. Kaķēnu nolikām dzīvoklī, pabarojām un ejam pastaigāt pa pilsētu. Visvairāk mani "iespārdīja" tas, ka uz veikaliem un izkārtnēs ir uzraksti lieliskā latviešu valodā, bet pārdevējas pat īsti latviešu valodu neprot. Man jau tika stāstīts, ka to varētu nosaukt par lielās nācijas priekšpilsētu, bet toreiz man likās, ka tas ir pārspīlēts. Nu es varēju par to pārliecināties pats. Iedomājieties, es tā centos izskatīties labi, sapucējos, bet... aplauziens - meiteņu maz, tās pašas, ko redzēju nebija īsti manā gaumē. Vēl jo vairāk - šeit visi cilvēki izskatījās +/- vienādā ģērbšanās stilā, vienīgie, kas izcēlāmies bijām mēs - kaut vai tādēļ, ka runājām latviski. Ak, es nemaz nepateicu, ka pa pilsētu staigājām ar topošo vīru. Vislabāk man patika uzdot jautājumu - "Būsi tagad precēts vīrs?". Zinu jau zinu, ka tas nav diezko pieklājīgi, bet jautri gan. Bet tirgus gan šeit ir "kruts", vārda tiešajā nozīmē - izskatās pēc Rimi hipermārketa, tikai atšķirība ir tajā, ka šeit iekšā nav vis kases, bet tirgus būdiņas. Cenas priekš tirgus ir vienkārši graujošas - vienlīdzīgas ar lielveikalu cenām, tikai kvalitāte atšķirās (vismaz man tā liekas).

Es protams arī nesapratu to abstrakto sistēmu - tur, kur ir gājēju pāreja, automašīna pat īsti nepiebremzē, ja vien neredz, ka tu atrodies pašā ceļa vidū, savukārt, tur, kur nav gājēju pārejas, tur var pāri ceļam doties daudz drošāk un šoferīši jau laicīgi piebremzē. Laikam tām strīpām uz asfalta ir tikai dekoratīva nozīme. Runājot par Latvijas esamību šajā pilsētā - veikalos iesāku ar teikumu - "Labdien, es vēlētos to un to". Tas taču ir tik superīgi, ka pārdevējas ne vienmēr tevi sapratīs. Jūtos kā mājās... labi, nejūtos vis. Diezko nepriecēja arī tas, ka šeit redzēju diezgan lielu treniņbikšu&kurpju pārstāvju īpatsvaru. Cerams, ka man bija maldīgs iespaids un patiesība ir savādāka. Cerēšu, ka tā...

Labi, cik tad var to negatīvo pusi bāzt citiem acīs, pateikšu kautko jauku par šo pilsētu. Daugavpilī ir gājēju iela!!! Tāda paliela iela, kur tikai gājēji pārvietojās, pie tam vēl smuki oranžā krāsā bruģēta, apkārt veikaliņi un kioski. Man patīk! Laikam tā bija vienīgā lieta, kas man šajā pilsētā patika. Nepārprotiet, bet šeit es nejutos īsti iederīgs. Nu nav jau tā, ka esmu ļoti liels Latvijas patriots, kurš celtos un kristu par mūsu valsti, tās kultūru un valodu, bet nu šeit būdams es sāku par tādu pārvērsties. Kāda jēga no izkārtnēm uz veikaliem latviešu valodā, ja tai ir tikai visai simboliska nozīme? Labāk tad vienreiz visu pārvērst tā, kā tas tur reāli ir, nevis censties iebraucējiem aizmālēt acis, radot ļoti latviskas pilsētas iespaidu. Kā man pastāstīja - vienīgā vieta ir "Statoil", kurā ļoti labi tiek runāts latviešu valodā, ar katru klientu sākotnēji sasveicinoties ar frāzēm "Sveicināti", nevis "Здраствуйте". Viela pārdomām, ne tā? Nepavadīju pilsētā pat ne stundu, kad sapratu, ka šeit atgriezties nav vēlmes.

Ir pienācis laiks - man jātiekas ar topošā vīra vecākiem. Sauciet mani par nesabiedrisku un visos citos nejaukajos vārdos, bet man nekad nav paticis tikties ar kāda drauga vecākiem. Neuztveriet to tā, itkā es to darītu regulāri, tā nebūt nav. Tā, esmu uzzinājis, ka, tā kā man nav tuvumā kur apmesties, man nāksies pārnakšņot viņa vecāku mājās. Ko? Kādēļ? Par ko? :D

Viss, esmu apradis ar šo domu, lai gan man tā ik pa laikam nedod mieru. Mans pirmais iespaids par viņa vecākiem ir patiešām labs, bet tomēr mana neizprotamā loģika joprojām uzdod iepriekš minētos jautājumus. Tagad izlaidīsim visu to neinteresanto daļu par produktu pirkšanu, to piegādāšanu kafejnīcai un visu citu. Pārlekšu labāk uz kautko interesantu. Tātad - beidzot varēšu atdot kaķēnu, bet ir viens bet - esmu jau paspējis viņam pieķerties, kautkāda iekšējā džedaju balss mani uzrunā, ka kaķēns ir tik jauks. Ir vēl arī otra balss manā galvā, kas saka: "Saņemies, esi vecis". Ir vēl arī trešā balss, kura gan nav manā galvā, bet skan no blakus cilvēka - "Met viņu projām". Kā jau kādā no iepriekšējām daļām tiku minējis, tad kaķēnu man "jāpiegādā" bija kādai meitenei. Domājiet, ka kāds man pateica, ka viņa ir mana vecuma un tīri tā neko? Protams, ka nepateica. Viss, kaķēns atdots, bet esmu nedaudz sakautrējies. Forši vai ne?

Nākamais uzdevums dienas kārtībā - izrotāt kafejnīcu, kurā notiks afterparty, jeb, vienkāršāk sakot - tā pasēdēšana pie lielā galda pēc kāzu ceļojuma, kurā jāievēro visvisādas tradīcijas. Kafejnīcas izrotāšanā bija vairāki interesanti darbi - izpriest, kā labāk izveidot divu siržu kompozīciju, tās novietojumu, bet uzminiet kas tika man. Man jāpūš baloni! Visiem citiem tiek kautkas normāls, bet man bļ* jāpūš baloni. Jauki, vai ne? Bet pagaidiet - divas meitenes, kuras palīdzēs tos sasiet. Nav tik slikti, nesūdzos. Kafejnīca izrotāta, viss sagatavots rītdienas kāzām (viss, kas attiecas uz kafejnīcas procesu). Tagad braucam pie viņa vecākiem, kur arī apmetīšos tuvākās dienas, līdz aizbraukšanai. Lauku ceļš rullē - bedres vairāk nekā līdzenā ceļa daļa. Tagad izlaidīšu visu to daļu, ko mēs darījām līdz vakaram (ieskaitot mašīnas pucēšanu, karsēšanos pirtī utt.), bet nevaru nepieminēt to burvju dziru, ko mans tēvs sauc par "Dzimtenīti". Ak, jā - tā ir tā pati kandža. Ir ekstra - kandža, kurā ir iejaukta apelsīnu sulas koncentrāts. Mmmm.. tikpat labi kā kaķēnam. Rītdien gaidāma liela diena - kāzas taču!

Šī ir trešā raksta daļa, kopumā tiek plānotas piecas daļas…