rīga mani tik ļoti nogurdina...
liekas, ka apkārt rīgai ir kaut kāds kupolveidīgs teleports, uz pelēko granītplākšņu, virs galvas, sajūtu.. kas pilnībā pārņem ikkatru ķermeņa punktiņu, un šūniņu. ar vēsu, lēnu grābienu, iegrābj visas iekšas asfaltā. tipu-tapu. tipu-tapu. kājas sāk kustēties bezvirziena virzienā, ar robotisku ritmu. un tiklīdz kaut kāds krikums iekrīt lielajā pilsētas mehānismā, nelaikā iedegusies luksafora gaisma, vai kāds pārgalvīgs riteņbraucējs kas nogriež tev ceļu, neliels mulsuma brīdis, un viss operatīvi atgriežas vecajās ikdienas sliedēs. tipu-tapu. tipu-tapu. domas bez gala, malas un jebkādas īpašas jēgas. noslīdējis skaties raugās tālumā, it kā meklējot ielai galu, vai alkstot kāda koša prieka, kaut ko, kas izrautu no visa. tipu-tapu. tipu-tapu. un tad beidzot pienāk smaidīgā diena - piektdiena. cik labi, ja jūs zinātu cik labi ir tagad. lielā iespēja izdzēst pusi dzīves. smaidīt, un smieties. dažreiz arī dusmoties, bet citādi, ne tā kā līdz šim. ir cita vide, citi cilvēki - foršie. un jau kā tradīcija, katru nedēļas nogali vizinamies ārā no meānisma. un viss tā smaržo. kad tiek dažus desmitus kilometru prom no galvaspilsētas. ak, kas tie gan ir par priekiem. pat neko īpašu negribās darīt. aizbraukt kaut kur zem krāsainas kļavas. apsēsties, atraut vaļā kādu alu. priecāties par krāšņajām koku lapām, spēcīgajām smaržām, un visām pārējajām burvīgajām dabas gleznām. aizvērt acis un ievilkt visu, visu pasaules gaisu degunā, kādu brīdi paturēt, un tad atverot acis, atbrīvoti izpūst, kas beigu beigās vainagojās ar platu smaidu un sapņainām acīm. tik apreibusi, tik ļoti, ļoti apreibusi no visa. deguns vairs nesalst tik ļoti kā ierasts, un gribās tā sēdēt visu atlikušo mūžu. kaut tādas salainās rudensdienas būtu visu laiku. iesaldēt un palikt. mīlu! arī ekskursijas uz latvju klintīm un alām, mežiem un pļavām. sēnēs, ogās, kartupeļos, un malku cirst. un pikniki ar dzintarsiera maizītēm un čipsiem, un mazajiem :)