vakar bija mana dzimšanas diena... un kāda no tā jēga? mans vistuvākais cilvēks, vīrs to neatcerejas. vot cik tālu esam nodzīvojušies, ja pat to var aizmirst. ziemassvētkos viņš mani neapsveic, valentīndiena, sieviešdiena viņam neeksistē. tāpēc tik ļoti gaidīju savu dzimeni, lai redzētu, vai tiešām esmu viņam tik vienaldzīga. un esmu. kā lai ar to iemācās  sadzīvot????? kā lai ar to samierinās, ja tik neizsakāmi sāp? ;( arī lieldienas viņam ir svešas, jo viņs aizbrauca "strādāt"... ienīstu dzīvi!!! un man nav ne jau smas, ko lai tālāk daru, jo man ir divi bērni...;(