Nāvējošs atzarojums no normas noved tevi no ceļa pie iezemiešiem. Labsirdīga un patiesa tauta, bet stulba kā trolejbuss. Nav karte, nav compass. Lai tiktu uz šosejas, pa kuru neizturamā ātrumā dzīve tevi ved pretī daudzsološajai nākotnei, tev jāvadās pēc dabas. Uz kuru pusi ziemeļi, to pateikt pēc skudru pūžņiem, bet kā ar šoseju? Kas norāda uz to? Zvaigznes, lūk kas. Nebeidz izdot savas pašrakstītās egoistiskās autobiogrāfijas par to kā uzkāpt tur pat, kur viņi. Bet nu gatavais kaķa mīzals, tie padomi priekš marta kaķiem. Pēc skaņas. Kur lielāks troksnis, tur mauc. Skaņas var būt maldinošas, bet jāriskē. Nonācu nevis uz šosejas, bet uz dzelzceļa sliedēm, pa kurām man nenosakāmi ātri traucas virsū simtiem tonnu smaga bleķa kaste, pilna ar mierpilsoņiem, mietpilsoņiem, kas šoreiz nevis ceļā uz sibīriju, bet uz īriju. Viss it kā tieši tā pat, tikai šoreiz mūžīgais neatpazīstamais vadonis ir mācējis skaistāk izklāstīt apstākļus, tāpēc aitiņas pašas saleca šaurajos vagonos. Katras aitas pakaļa tiks pārdota pa 2.50 vietējā mauku tirgū. Pārējās apcirps un tā pat nosūtīs uz veco labo sibīriju kā brāķus. Bet aitiņas savās niecīgajās smadzenītēs pa melnajiem kaktu kaktiem dzenā pēdējās pašapziņas paliekas un mūk uz mājām. Varbūt ja pasteigsies paspēs uz pēdējo vilcienu kopā ar kurdu bēģļiem atpakaļ no kurienes nākušas. Uz mājām, kur savesti turki, arābi un čurkas pilni pagalmi, lai kliedētu tukšuma sajūtu, kas palika pēc aitiņu aizbraukšanas. Un nu sāks bužināt pārpalikušo vilu lai imigrantus apvainotu mājas nolaupīšanā. Paši vainīgi ka aizbraucot durvis neaizslēdza. Teic – nebūs jau sunc uz siena kaudzes. Es kur brauks tur būs laime un zeltā bērnus slīcināšu, bet šitas mājīgais un dzimtais šķūnis, lai paliek kam vajag. Bet nesaprata, ka tas šķūnis pārkrāsots un salāpīts pašu spēkiem pats piepildīsies ar zeltu kurā bērnus slīcināt. Ķēra vienu, ķēra otru, nedabūja ne zīli, ne medni, bet gan pa dirsu.

12.06.2006
Matīss