Tad..
Izvestu ārā savus suņus un pavērotu vai viņi arī ir dzirdējusi paziņojumu par Pasaules galu.
Ja sunči jūtas normāli, tad mēs ejam skatities lielo teātri kā pasaule jūk pratā un savācam visu to gardāko.
Ja sunči būtu nemierīgi, ar izturēšanos liktu manīt, ka nu tiešām ir dimbā, tad paņemtu tiem svaigu jēra galu lai pieēdas līdz ausīm.
Pasaule, pasaules gals?
Kāda jēga centsties ko izdarīt, ja to neviens nespēs novērtēt?
Dievs?
Kāda gan tur viņam daļa, ja viņš to pieļauj?
Dārglietas nekad nepamet vienas, tās vienmēr vadā sev līdzi
Man vismaz būs ar ko papildināt Domas par Dievišķo manā blogā.