Attiecību būšanas ir tāda nodriskāta tēma, taču tik laiskā svētdienā kā šī, pēc pārdzīvotā šajās pāris dienās, negribas ne par ko citu domāt. Lai iet ieskrieties nefroloģija un neiroķirurģija. Man vajag nokratīt putekļus no savas dvēseles.

   Parasti ir tā ka rudeņos un pavasaros saasinās visas psihiskās kaites. Īstenībā katrs jau vairāk vai mazāk ir nedaudz psihiski slims. Man jāsaka, ka dikti sen rudenī neesmu bijusi viena pati. Bet, pirms pus gada kāds salauza manu sirdi un es vēl nespēju to pārdzīvot. O, jā, te jau vairāk uzturās vīriešu dzimuma pārstāvji, kam diez vai interesē kāda mīlas mokas, bet te ir tik maza aktivitāte, ka tomēr izdomāju veikt bloga ierakstu, lai izkratītu serdi un varbūt uzaicinātu uz diskusijām.

    Aizvakar bijušais atveda vienu no divam grāmatām, ko viņam biju iedevusi izlasīt, kad ēl bijām kopā. Nācās aicināt uz tēju. Labak nebūtu to darījusi. Ar viņu bija tik patīkami runāties, ka tas uzplēsa manas vēl nesadzijušās rētas. Šodien nolēmu, ka jāsavācās no jauna un jādzīvo tālāk. Ja mani te kāds pazītu, tad smietos- ko nu te muldu, jo es taču esmu stipra, ar visu tieku galā, man ir laba, jautra dzīve, taču dvēselē neielīdīsi. Manējā ir viens liels sāpju kamols, un es īsti nemāku un arī negribu šīs sāpes citiem izrādīt...

   Jebkurā gadījumā, Dievs (lai nu kuran kāda par to ir izpratne) ir uzklausījis manas lūgšanas un šodien sūtījis lietu. Par to priecājos, jo zinu, ka tieši šodien mans bijušais brauc spēlēt airsoftu (kaut kas līdzīgs peintbolam, tikai ar cita veida ieročiem, kad skraida pa mežu un šauj viens otru nost). Laba viņiem tā spēle būs lietū. Ha. Sīkums, bet patīkami. Vakar viss bija tā sakrājies tajā dvēselē, ka vienīgais glābiņš bija asarās. Tiem, kas smīkņā teikšu godīgi, es tiešām centos turēties braši. Sagrābu lapas mājās, brālim pagatavoju pusdienas, sakurināju istabas... Vēl centos pabaudīt dzīvi- kopā ar brāli gājām uz filmu. Jā, tā kā pagaidām esam bez mašīnas, tad tik tiešām gājām kājām. Tā kā vakars bija silts, gājiens tiešām bija jauks. Arī filma bija laba. Tiem, kas domā skatīties Drakulu, iesaku nenoskaņoties pārāk nopietni. Jā, tā nav izcila filma, vietām smieklīga, taču arī tādu var reizēm izbaudīt. Mājās tikām ap pusnakti, bet man, protams miegs nenāca. Tā kā manai ģitārai trūkst vienas stīgas, brālis atļāva pastrinkšķināt savu elektrisko ģitāru. Jā, es joprojam neesmu iemācījusies spēlēt, bet tik kaut ko strinkšķinu. Taču tas reizēm nomierina nervus. 5 reizes nostrinkšķināju Opus Pro "Pēdējā pietura", 3 reizes Opus Pro "Rozā lietus" un reizes 10 Кино "Пачка сигарет". Nelīdzēja un tad nu nācās ķerties pie šīs galējības. Labi, ka vismaz brālis bija izgājis ārā ar draugu. Brāļa priekšā tā kā kauns raudāt.

   Man tāds nejauks sapnis, ka es varētu iemiesoties brālī tad, kad atvedīs to otro grāmatu (palūdzu viņam to atvest, tad, kad es būšu Rīgā un neredzēšu viņu) un varētu viņam uzsist smuku zilu aci, lai arī viņam kaut nedaudz pasāp. Kad brālim izteicu šo savu kvēlo vēlmi, viņš pasmējās- tu gribi piesist invalīdu līdz beigām?- Ha, jā. Invalīds. Morāls invalīds. Vismaz tas man nedaudz uzlaboja omu. Vismaz kaut kāds morālais atbalsts no brāļa puses.

   Vakar arī secināju, ka lai veidotos brīnišķīgas attiecības, jābūt galīgai alkoholiķei vai arī pilnīgi svētajai. Vidusceļš nepastāv. Kāpēc alkoholiķei? Man laukos kaimiņos dzīvo alkoholiķu ģimene. Tur ir pārītis- meitene ar puisi un viņīem ir divi bērni. Jā, viņi ļoti biezi dzer, dzīvo netīrībā un nekārībā ar veselu sunu un kaķu fermu, bet iņi ir iens otram. Viņiem ir ģimene. Nu, jā, es jau te visu krāsoju rozā toņos, bet ko lai dara. Rudens. Psihiski traucējumi. Kāpēc jābūt svētajai? Nu, vakar uz mājām atpakaļ atveda brāļa draugs. Viņa nemaz nelieto alkoholu, nepīpē... Ka mans brālis smejās- svētā. Man reizēm patīk nobaudīt ko grādīgu... un arī uzsmeķēju kādu cigareti reizi divos mēnešos ja ir attiecīgais noskaņojums. Kad brālim pateicu, ka ir tikai divi varianti- vai nu tā vai otrādi, tad viņš, protams, teica, ka ir jau arī pa vidu, bet manas smadzenes atsakās kalusīties. Man vienkārši vajag kādu teoriju lai liktu sev justies kaut nedaudz labāk. Vienkārši ir tik nepatīkama sajūta, kad jau kuro reizi iemīlies kādā, kam tu neesi vajadzīgs. Kādā, ar kuru attiecības bija vienkārši lieliskas, bet kurš pēkšņi vienā dienā paziņo, ka ir jāšķiras. Tā vienkārši no zila gaisa. Nē, ne tāpēc, ka viņam būtu cita. Es viņam esmu ļoti svarīga, bet viņš nespēj piespiest sevi iemīlēties. Tajā mirklī ir sajūta, ka tev kāds ir iebalzis ar mietu pa galvu. Tava mazā pasaule sabrūk un tevi pārstāj interesēt apkārt notiekošais. Attiecības bija tik brīnišķīgas, ka tās šķita kā mazs brīnums, bet tad tu saproti, ka brīnumi neeksistē. Vienkārši tiem pārstāj ticēt. Pasaule šķiet auksta un pilna melu un uz visiem tu skaties ar aizdomām.

   Jā, tas tā laikam būs vēl ilgi, taču es šodien tik tiešām priecājos par lietu. Tas nekas, ka pati samirku. Priecājos, ka neesmu tāda vienīgā. Šodien tik tiešām jau ir labāk, visas vakardienas emocijas ir palikušas pagātnē. Es turpināšu priecāties par dzīvi, taču manu uzticību tagad būs iegūt vēl grūtāk. Šis ieraksts arī ir daļeji kā atbilde vienam pazīstamam pusim, kurš jautāja- kur rodas tās sievietes maitas? Esmu pus gada attālumā no šīm attiecībām, bet jau paspēju salauzt 3 sirdis. Arī mani kāds var nodēvēt par morālo invalīdu. Viens no šiem vīriešiem, kurš vēlējās veidot ar mani attiecības bija tik ļot sašutis, ka pat izdzēsa no draugiem un feisbuka, lai es viņam nerēgotos acu priekšā. Tā, lūk, vis aiziet pa spirāli.

   Tagad gan, jāatgriežas pie vecā teiciena- kas tad cits svētkus radīs, ja ne pats? Jāceļas no dīvāna un jāmīl sevi, ja jau nav neviena cita ko mīlēt un arī nav neviena, kas mīlētu mani (un te es nedomāju draugus vai ģimenes locekļus).